„Arī es esmu pilnīgi pārliecināta, ka iespējams izaudzināt bērnu, barojot to veģetāri/vegāni. Mana pārliecība balstās  pieredzē, pazīstot ne vienu vien ģimeni, kas sekmīgi to dara (vai ir jau izdarījuši - "bērni" ir jau pieauguši), un šie bērni necieš nedz no garīgas, nedz fiziskas atpalicības, bet gluži pretēji - nereti "iekabina" vairumam visēdāju bērnu. Patiesi - vienīgais nosacījums ir, lai vecāki saprot, kam jābūt pilnvērtīgā bērna-veģetārieša ēdienkartē un to spēj bērnam nodrošināt. 

Ārsti bieži ceļ pretenzijas, ja uzņemsieties audzināt bērnu veģetārieti. Un ne tikai ārsti - tas vienmēr būs sociāls jautājums vairāk, kā uztura jautājums: katram būs viedoklis, un savējais visur būs jāaizstāv, uz to jābūt gataviem.

Mans ieteikums vecākiem - apsēdieties, un izpētiet, cik kuru uzturvielu (visbiežākais uztraukumu iemesls ir neaizstājamās aminoskābes, omega taukskābes, dzelzs, kalcijs, D vitamīns, B12) kuri produkti satur: tad būs pašiem zinātnes atziņās balstīta pārliecība, ka visas nepieciešamās uzturvielas ir iespējams nodrošināt, nevis vienkārši "a Dita Lase teica, ka veģetāriešu bērni nav debili...". Un, kad ir racionāla pārliecība, emocionālā slodze mazinās.

Un ir vēl kas, kas mani nebeidz pārsteigt: manā pieredzē vienīgais jautājums, ko ārsti man uzdod, ir - vai bērns ēd gaļu? "Ēd." Viss, vairāk neviena jautājuma. Nedz par to, kādas kvalitātes gaļu (tiešām gaļu, vai arī tikai cīsiņus un pelmeņus), nedz par to, vai bērns ikdienā ēd arī dārzeņus, nedz par to, cik saldumu bērns ēd, vai nedzer limonādes, nekas vairāk nav svarīgs. It kā tad, ja ēd gaļu, viss ar sabalansētu uzturu būtu atrisināts... ”