Veselīgas Gaidības – iekšējā pasaule, uzturs un fiziskās aktivitātes


Es ļoti bieži saņemu ziņas no sievietēm stāvoklī vai tām, kuras vēl tikai plāno - ko ēst, ko neēst, kā uzvesties grūtniecībā, lai nodrošinātu visu to labāko savam mazulim.. manas domas ir krietni mainījušās kopš pati zem savas sirds esmu iznēsājusi šo dievišķo brīnumu, tāpēc vēlos šeit dalīties savās pārdomās un pieredzē (un nevis akadēmiskās zināšanās). Nav un nekad arī nebūs vienotas formulas par to, kas tad īsti ir veselīgi, kas ir vislabākais vai no kā obligāti ir jāizvairās. Svarīgākais, manuprāt, ir tas, kā mamma jūtas - tas arī noteiks to, cik labi jutīsies mazulis- gan viņas miesās, gan arī pēc tam dzīvē.

Šis raksts attiecas uz grūtniecības periodu, vēl tikai plānojot bērniņu, var gatavoties vēl daudz advancētāk, bet par to, citu reizi (iesaku izlasīt šo grāmatu! ) !

 

Iekšējā sajūtu pasaule - psihosomatika un darbs ar sevi

Lai arī aktīvs darbs ar sevi un rušināšanās savā pārdzīvojumu traukā, manuprāt, būtu jāatstāj ārpus grūtniecības, pastiprināta sevis novērošana un jušana būtu vairāk kā vēlama un noderīga arī vēlāk - kad mazais būs jau piedzimis. Manuprāt, ir ļoti svarīgi novērot sevi, kas notiek grūtniecības laikā - kādi iekšējie (neapzinātie) pārdzīvojumi manī rodas, kādus uzstādījumus es sevī veidoju, kādas sajūtas sāk celties no dzīlēm virspusē? Kā arī to, kas notiek fiziskajā ķermenī un tā saikni ar emocionālo stāvokli. Ja līdz šim neesi atradusi savu instrumentu, kā strādāt ar savu iekšējo pasauli(vari jautāt pēc padoma), es ieteiktu visus šos procesus vienkārši novērot un pierakstīt kladē, lai vēlāk tos varētu risināt, saprast un atlaist, nenododot tālāk bērniem.

 

Varbūt tās ir bailes (no dzemdībām) un trauksmainība, nevelēšanas šķirties no grūtniecības perioda, jo tas šķietami piešķir man vērtību, vai varbūt tieši pretējais - neesmu vairs iekārojama, brīva (ko pavada bailes, ka vīrs no manis aizies). Varbūt tas ir valdonīgums un sajūta, ka man viss pienākas.. fiziskā ķermeņa procesi- aizcietējumi, matu izkrišana, muguras sāpes- to visu nevajadzētu uzskatīt par grūtniecības normu, bet gan kā dziļus zemapziņas procesus, kas signalizē par nepieciešamību apzināties kaut ko psihoemocionālajā, karmiskajā līmenī.

 

Ir pilnīgi normāli, ka no zemapziņas dzīlēm ceļas ārā daudz sulīgas informācijas, ko sevī kā dvēseles nesājam līdzi, to pat neapzinoties. Es svēti ticu tam, ka nedzīvojam vienreiz un, ka šī dzīve ir visu iepriekšējo dzīvju kopums, kurā mums ir jāatstrādā sava karma - jāizzina iepriekšējo dzīvju pāridarījumi un jāapgūst to ietvertās mācībstundas. Manuprāt, dzīve ir patstāvīgs mācību process, kurā viss mums norāda uz to, kas sevī ir jāapzinās, viss mums kaut ko spoguļo, viss mūs māca. No savas pieredzes varu teikt, ka ir neiespējami sava dzīvē kaut ko atrisināt vai sakārtot- attiecības, finanses, pašizpausmi, veselību - bez iedziļināšanās iepriekšējās dzīvēs, bez dziļākas izpratnes par to, ko sevī nes šī situācija, kāda mācībstunda jāapgūst un no kurienes (karmiski) sakņojas šis process.

 

Kāpēc es to visu stāstu rakstā par grūtniecību? Manā skatījumā šo vajadzētu stāstīt jebkuras tēmas kontekstā. Līdz šim es neesmu spējusi rast atbildes uz jautājumiem par sevi, dzīvi, notikumiem, sajūtām.. tik detalizēti, transformējoši un dziļi, kā caur apziņas ceļu- sevis izzināšanu caur dvēseles pieredzēm iepriekšējās dzīvēs, karmu. Ne tikai rast atbildes, bet vērot kā caur šo mācību procesu dzīve pati transformējas vienā skaistā piedzīvojumā, pilnā ar brīnumiem.

 

Manuprāt, jebkura mamma vēlas sniegt vislabāko savam bērnam- mīlošas rūpes, drošības sajūtu, viedumu, nedalītu uzmanību, zināšanas, uzticēšanos- taču cik bieži mammas iekrīt sevis vainošanā, dusmās, nesavaldībā, noguruma radītā histērijā, cik bieži mammas nokļūst neizpratnes krustcelēs par bērna veselību, traumām. Manā skatījumā šo visu ir iespējams transformēt caur dziļu apzināšanos, izprotot, ko attiecīgā situācija vai sajūta māca un kur tā sakņojas ārpus šīs dzīves. Šāda veidā transformējas arī attiecības ar bērnu - tās kļūst mīlošākas, pieņemošākas, uz sapratni, uzticēšanos un cieņu balstītas. Un visu šo ir iespējams sākt jau tad, kad bērniņš vēl ir tikai vēderā - caur sarunām, jušanu un sevis novērošanu- sākt mācīties apzināti raudzīties uz gaidāmo piedzīvojumu. 

Manuprāt, ir neiespējami vienkārši norīt rūgtumu un mīlēt, jo cilvēks (ne tikai), it īpaši bērns, uzklausa enerģiju, nevis vārdus. Tu vari runāt un pat darīt vienu, bet izstarot ko pilnīgi citu.. un tu padomāsi- es taču pret visiem tā un šitā, es taču daru, saku, pat domāju tā.. bet tu izstaro pretējo, karmiskā enerģija mūsos ir nepielūdzama, spēcīga un to noslēpt, nomaskēt ir neiespējami. Tu patiešām vari domāt vienu un izstarot ko citu. Manuprāt, daudz svarīgāk par vārdiem un darbiem ir Tavs enerģētiskais starojums. Un to nevar izmainīt tikai ar gribēšanu vien. Vieglākais ir dzīvot ilūzijā, uzlikt klapes uz acīm un izlikties, ka tā visa manī nav, šīs zemās vibrācijas manī nav - grūtāk ir to atzīt, pieņemt un velēties saprast, izzināt, lai šī negatīvā enerģija tiktu no tevis palaista, transformēta. Gan sevis, gan dzimtas vārdā.

 

Grūtniecība, manuprāt, pati par sevi ir apziņu transformējoša pieredze, tas ir process, kurā dvēsele iemiesojas fiziskajā ķermenī un atgriežas uz zemes.. dvēsele, kurai ir savi uzdevumi, mācībstundas, sava karma, dvēsele, ar kuru esam tikušies daudzām reižu pirms šis dzīves un neesam varējuši atrisināt karmiskos mezglus. Šī dvēsele vilks no mums ārā pašu nelabo un ļaus savienoties ar pašu dziļāko mīlestību, viņa kā mūsu bērns spoguļos mūsu dēmonus un ļaus sajust visskaistākos eņģeļus. Manuprāt, apziņas ceļš palīdz sagatavoties šim piedzīvojumam un ļauj šīs jaunās attiecības veidot pilnīgi citā kvalitātē.. izprotot, ka mans bērns mani māca pagriezties pašam pret sevi un ieraudzīt sevī to daļu, kuru līdz šim neesmu apzinājies.

 

Jo vairāk apzināšanās mammai būs par savu iekšējo sajutu pasauli, procesiem, jo vairāk viņa sevi izzinās, kāpēc rodas tādas vai šādas sajūtas un domas, kāpēc es tā reaģēju, kāpēc mani ir šādas bailes un ko man tās māca - jo vairāk viņa būs saiknē ar savu dvēseli (avotu, Dievu, patieso būtību, mīlestību, mieru) un to jutīs arī mazulis. Mamma, kura izprot vai cenšas saprast, kura vērš savu uzmanību uz iekšu, noteikti spēs dot savam mazulim labāko.

 

 

Uzturs – vai veselīgi patiešām ir tikai tā, kā raksta grāmatās?

Te es nerunāšu par to, ko ēst vai ko neēst, (to atstāšu nākamajam rakstam), šoreiz vairāk par savām atziņām un pārdomām par uzturu gaidību laikā.

Kaut arī esmu veselīga dzīvesveida piekritēja un uztura terapeite, tas, ko man iemācīja šis laiks- ka mammas emocionālā labsajūta iespējams ir daudz svarīgāks aspekts grūtniecībā, kā veselīgs uzturs.

 

Man šķita, ka rūpes par uzturu šajā laikā man sagādās vismazākās problēmas, jo ikdienā bez īpašas piedomāšanas ēdu veselīgi un savu ķermeni esmu iepazinusi – kas tam der, un kas der mazāk. Taču manas idealizācijas par veselīgu uzturu grūtniecības laikā sabruka ļoti ātri, līdz ar notiesāto plāno pankūku šķīvi un Geisha’s šokolāžu kasti. Te tev nu bija uztura terapeita ēdienkarte grūtniecības laikā. Tomēr interesanti bija vērot, kā labā šīs idealizācijas bruka..

Mans gaidību laiks nebija par mācīšanos ēst veselīgāk, man šis laiks bija par mācīšanos nevērtēt, kas ir veselīgi un kas nav, un paplašināt savu redzējumu par to, kā var būt. Dievs taču nekļūdās?

Šajā laikā es sapratu, ka reizēm daudz veselīgāk ir ēst sajūtu dēļ (arī šim ir smalka robeža, kad tā ir sajūta, kad ēšanas traucējumi vai emociju “apēšana”), kas Tevi aizved atpakaļ bērnībā, nostalģiskajā bezrūpībā, priekā, laikā, kad tu vēl nebiji iepazinis sevis kritizēšanas un vainošanas mākslu. Tā tas bija ar mani. Līdz ar mazules ierašanos manā klēpī mani pārņēma amizantas tieksmes pēc bērnībā baudītiem ēdieniem, lieki piebilst, ka to sastāvā dominēja cukurs, milti un piens. Bet ne tikai, arī pelmeņi, pica, čipsi ar skābā krējuma-diļļu mērcīti bija cieņā. (Tikai tas cilvēks, kas reiz bijis grūtniece, zina TO tieksmi, kuru īsti nav iespējams pārvarēt, kā tikai to apmierinot).

Mazliet dzīves twists (no angļu v. sagrozīšana, pagrieziens), kad pēc 10 gadu dažādiem eksperimentiem ar uzturu, atgriezies no kurienes nācis :D bet šoreiz tas pat nebija stāsts par garšu, drīzāk sajūtu un ceļošanu laikā. Reizēm pietika tikai vienreiz apēst kāroto un ar to bija gana, sajūta bija izdzīvota. Man šis bija pārbaudījums nekrist sevis vainošanā, ka neēdu pēc grāmatas, ka manas izvēles nesniegs labāko mazulim. Un te atkal.. vai es vēlos spēlēt Dieva lomu, lemjot, kā būs vislabāk?

Varbūt mans “vislabāk” bija iemācīties izkāpt no rāmjiem un paskatīties uz ēdienu citām acīm un mazules “vislabāk” bija sajust mammas bezrūpīgo bērnības prieku, katru reizi, kad caur maltīti viņa atgriežas savā saulainajā bērnībā. Es ticu, ka sajūtas ir pārākas par fizisko plānu, ka tām ir pilnīgi cits spēks, es ticu, ka laba sajūta dziedina un ieilgusi drūma sajūta spēj izraisīt saslimšanas fiziskajā plānā. Ko līdz dzert zaļos kokteiļus no rītiem un gavēt pēc mēnesfāzēm, ja katru dienu esi noskumis, dusmīgs vai dzīvo bailēs? Manuprāt, uzturs ir tik maza kripatiņa kopējā stāstā (vairāk par to lasi šeit!), ka šo manu pēdējā laika atziņu apstiprināja mana grūtniecība.


Starp citu, lielākais pārsteigums man bija tas, ka dārzeņi un veselīgs ēdiens kādu labu daļu grūtniecības man vienkārši izraisīja sliktu dūšu.. skaisti! Tas brīdis, kad konsultācijā iesaki grūtniecei ēst vairāk dārzeņus un pati uz tiem nespēj paskatīties :D Interesantākais tajā visā ir tas, ka nākošā dienā pēc dzemdībām es gribēju burkānus, un daudz, un veselīgus salātus, un visu pārējo svaigo.. es atkal biju es pati! Mazule savu mācībstundu mammai bija devusi! :)


Mana pieredze nav paraugs pēc kā jāvadās, es aizvien ticu uztura nozīmei veselības vairošanā, taču katram ir sava pieredze un savs laiks ko iemācīties. Laikam mans mesidžs šeit ir- netiesā sevi, it īpaši gaidību laikā, Tu nekad nevari zināt, ko vēlas Tavs mazulis. Varbūt vairāk par Kalciju, Cinku un D vitamīnu viņam vienkārši vajadzīgs mammas prieks! Vienmēr ieklausies savā ķermenī, savā dvēselē un savā mazulī, Jūs tagad esat komanda.. uz mūžu! Tu nekad nevari kļūdīties.

 

Cieni savu pieredzi, jo tā ir unikāla, pārdomāta un tieši tāda, kādai tai ir jābūt! Un priecājies par to, ja Tava pieredze un vēlme ir piekopt veselīgāko uzturu savās gaidībās, kādu jebkad esi piekopusi :)

 

 

Fiziskās aktivitātes

Mūsdienu vide paredz to, ka sieviete pēc dzemdībām iet uz trenažieru zāli kopā ar mazuli un izskatās satriecoši. Nevēlos nevienu tiesāt, bet man tas šķiet nepievilcīgi, man tas izskatās pēc lielas nemīlestības pret sevi un šī skaistā piedzīvojuma nepieņemšanas. Sieviete ir radītāja un kādā dzīves posmā, iespējams, viņai būs jārada arī bērns. Tas paredz daudz izaicinājumu, daudz pārmaiņu.. un visai bieži arī pārmaiņas fiziskajā ķermenī. Mūsos ir pārāk daudz iekšējo uzstādījumu par to, kāda ir mīlama, laba, skaista sieviete, ka grūtniecības un pēcdzemdību periodā mēs vienkārši aizmirstam svinēt savu mammas ķermeni, kas transformējas un ziedojas augstākā labuma vārdā. Manuprāt, tas ir skaisti – mamma, kura cildina, ciena un mīl savu ķermeni, kurš dara vienu no fiziski grūtākajiem darbiem – savās miesās izauklēt cilvēkbērnu.

 

Es netaisos izlikties, ka man negribējās atsākt skriet, sportot un nomest liekos kilogramus uzreiz pēc dzemdībām, taču esmu bezgala pateicīga novērot šo panisko procesu sevī, pateikt tam “paldies, ne tagad!” un pavērties spogulī mīlošām acīm un teikt: “es mīlu Tevi, mans ķermeni, Tu man esi dāvājis lielāko no brīnumiem šajā dzīvē!”

 

Ar šādu ievadu iespējams jau kļūst skaidrs, ko es teikšu turpinājumā.. es neuzskatu, ka grūtniecība ir laiks, kad sevi noslogot ar sportiskām aktivitātēm, pilatēm, skriešanu, svariem, izliekoties, ka tas ir tāpēc, lai dzemdības būtu vieglākas. Diemžēl tā tas nestrādā, dzemdībām nevar sagatavoties, nevar ietekmēt šo procesu, lai kā arī mēs censtos. Ir sievietes, kurām ir izteikta vēlme pēc aktivitātēm, gribas kustēties, atjaunot cirkulāciju ķermenī- tad tā arī vajag darīt, ieklausoties savās spēju robežās un saudzējot sevi. Ir sievietes, kuras vienkārši negrib pieņemties svarā un spīdzina sevi līdz pēdējai grūtniecības nedēļai. Ir jāsaprot, kas Tevi dzen? Kāds ir Tavs nolūks? Vai tas ir harmoniskākais lēmums tavam ķermenim?

 

Gaidības nenotiek ik pa sezonai, tas reizēm ir vienīgais šāds periods sievietes dzīvē, kāpēc neļaut savam ķermenim atpūsties un darīt tā jau smago darbu? Es esmu PAR kustību grūtniecības laikā, taču tādu, kas ir saskaņā ar tevis pašas sajūtām. Manuprāt, harmoniskākās aktivitātes ir garas pastaigas dabā, peldēšana un meditatīva staipīšanās.

 

Grūtniecība ir pārmaiņu slieksnis dzīvē un varbūt, ja esi radusi sportot visu dzīvi (kā tas ir bijis man), ir pienācis laiks apstāties, sajust, atļaut sev nedarīt un atļaut sev nevarēt, atļaut būt, sēdēt uz dīvāna un vienkārši priecāties par to, kā aug mazulis. Kopš 12-13 gadu vecuma, šis ir ilgākais miera periods manā dzīvē un jāsaka, ka es to nemainītu ne pret ko. Grūtniecība, manuprāt, ir par redzējuma maiņu- visos līmeņos un visās dzīves sfērās, arī attieksmē pret fizisko ķermeni.

 

 

Nobeigumā vēlos teikt – nav divu vienādu grūtniecību, tāpēc neviena grāmata un neviens raksts tev priekšā nepateiks, ko un kā darīt. Šis ir laiks, kad ir jāmācās iespējams vissvarīgākā mācībstunda – dzirdēt sevi no iekšienes.

 

 

Autors: Ance Anna Šternberga

Pārmaiņas dzīvesveidā prasa milzu pūles, enerģiju un piespiešanos, taču vairāk par visu es zinu, ka tas ir tā vērts.



Komentāru nav

Pievienot komentāru


Lūdzu autorizējieties, lai varētu pievienot komentāru:

DR FB