Saldie, it kā nevainīgie saldinātāji


Raksts no žurnāla “KO ĀRSTI TEV NESTĀSTA”, Nr.8 (28), augusts, 2015

 

Mākslīgie saldinātāji nesatur kalorijas, taču tie var veicināt svara pieaugumu, palielinot cukura līmeni asinīs un traucējot sistēmas darbību, kas to regulē!

Satraukšanās par pārtikas piedevām nu jau šķiet izgājusi no modes. Izskatās, ka pārtikas industrija beidzot ir sapratusi pārtikas krāsvielu, konservantu un transtaukskābju izraisītos riskus, jo uz tūkstošiem produktu tagad lepni stāv rakstīts “bez pārtikas piedevām vai konservantiem”, “bez mākslīgām krāsvielām” un “nesatur hidrogenētus taukus”. Taču šokējošs ir fakts, ka teju neviens rūpnieciski ražots un pārstrādāts pārtikas produkts tomēr nav 100% brīvs no pārtikas piedevām, ja vien tas nav stikla pudelēs pildīts ūdens vai bioloģisks produkts.

 

Eiropas Regulas ļauj izmantot 1521 pārtikas piedevu. Dažas no tām ir vitamīni un minerālvielas (piemēram, C vitamīnu lieto kā konservantu vai antioksidantu), un dažas krāsvielas ir izdalītas no dārzeņiem, bet aptuveni divas trešdaļas ir pārtikas ķīmiķu sintezētas. Patiesībā vairums piedevu ir savienojumi, ko līdz 1900. gadam cilvēce nekad nav lietojusi uzturā. Tāpēc pretēji dabīgiem savienojumiem, ar ko mūsu gremošanas sistēma un imūnsistēma ir iemācījusies tikt galā evolūcijas ceļā, cilvēka izveidotās pārtikas piedevas mūsu uzturā ir kā iebrucēji no citas planētas.

 

Tā arī ir problēma, kas iezīmējusies jaunākajos pētījumos. Slikti nav tikai tas, ka pārtikas piedevas (mākslīgie saldinātāji) ir potenciāli toksīni, bet arī tas, ka šīs vielas apmāna organismu, liekot domāt, ka tas saņems enerģiju un uzturvielas, taču patiesībā nesaņem neko.


Mākslīgie saldinātāji 

Mākslīgie saldinātāji veido vislielāko pārtikas piedevu daļu, un visā pasaulē gadā tā ir 1,5 miljonus dolāru vērta. Daudzi cilvēki pērk saldinātājus, lai tos pievienotu tējai vai kafijai, taču lielākā patērētāja ir pārtikas rūpniecība. Jebkurš salds, rūpnieciski ražots produkts, visticamāk saturēs mākslīgos saldinātājus (ieskaitot zobu pastu), tāpēc ir gandrīz neiespējami no tiem izvairīties.


Saharīns bija pirmais no saldinātājiem, tas tika atklāts aptuveni pirms gadsimta, bet šobrīd jau ir 19 citi saldinātāji. Šī lielā izvēle daļēji ir atbildes reakcija uz cilvēku raizēm par saldinātāju ietekmi uz veselību. Ražotāji (un veselības autoritātes) gan vienmēr apgalvojuši, ka katrs jaunais saldinātājs ir pilnībā drošs, tomēr pastāvējušas arī bažas par to toksiskumu.

 

Aspartāms ir vispretrunīgāk vērtētais saldinātājs ar lielu blakusefektu vēsturi, bet tos visus veselības institūcijas un pārtikas ražotāji atspēkojuši. Tāpēc aspartāmu joprojām ir atļauts lietot, un tas ir atrodams daudzos rūpnieciski ražotos produktos.

 

Reaģējot uz aspartāma slikto slavu, izveidoti jauni mākslīgie saldinātāji, un tie visi ir pasniegti kā īpaši droši. Taču arī daudzi no šiem saldinātājiem tiek saistīti ar veselības problēmām. Ņemot vērā šīs, bažas, ir noteiktas maksimāli atļautās devas, ko drīkst pievienot produktiem. Taču ražotāji ir iemanījušies un pat tiek iedrošināti apiet šos likumus un pievienot dažādu saldinātāju kokteili ēdieniem un dzērieniem[1].

 

Atklājas divas acīmredzamas problēmas. Pirmkārt, atsevišķs saldinātājs produktā var nepārsniegt atļautās devas, taču tad, ja pievieno vairākus saldinātājus vienlaikus, to var panākt. Otrkārt, šādas ķīmisku vielu kombinācijas var savstarpēji reaģēt un kļūt toksiskas, taču tas nav daudz pētīts, un visu vielu savstarpējo reakciju drošība nav pārbaudīta.

 

Mākslīgie saldinātāji padara mūs resnus!

Lai arī kurš būtu ražotājs un kādu savienojumu tas izmantotu, visiem saldinātājiem ir viena kopīga problēma – tie satur ļoti maz kaloriju vai nesatur tās nemaz, tāpēc šādiem produktiem vajadzētu palīdzēt samazināt svaru, taču tie ne tikai to nesamazina, bet palīdz panākt pretējo. Jā, mākslīgie saldinātāji padara mūs resnus! Šis satraucošais atklājums tika aprakstīts aptuveni pirms septiņiem gadiem, kad ASV Teksasas universitātes pētnieki bija deviņus gadus sekojuši līdzi cilvēkiem ar sirds slimībām. Zinātnieki bija pārsteigti, kad atklāja, ka tiem pētījuma dalībniekiem, kuri izdzēra visvairāk diētiskās limonādes, bija divreiz lielāks risks aptaukoties. Pētnieki novēroja statistiski vērā ņemamu pozitīvu devas un efekta attiecību, kas vedina domāt, ka mazkaloriju dzērieni ir tieši atbildīgi par liekajiem kilogramiem[2]

Neskatoties uz dietologu tradicionālajiem viedokļiem, šim pētījumam drīzumā sekoja vēl četri, kas kopā apvienoja datus par vairāk nekā 100 tūkstošiem pieaugušo un bērnu, un šiem cilvēkiem novēroja tādu pašu svara pieauguma fenomenu[3].

 

Šie atklājumi ir palīdzējuši mazliet labāk izprast, kāpēc, par spīti tam, ka miljoniem amerikāņu lieto mazkaloriju diētiskos dzērienus un cukura aizstājējus kā Sweet’NLow, aptaukošanās rādītāji nesamazinās.

 

Taču uztura speciālistiem tā ir mistika – ja cilvēki maina produktus ar lielu kaloriju un cukura daudzumu pret zemākas kalorāžas un mazāka cukura satura produktiem, teorētiski viņiem vajadzētu zaudēt svaru. Taču pētījumi liecina par pretējo…Kāpēc viņi nezaudē svaru?

 

Organisma mānīšana

Atklājums, ka mākslīgie saldinātāji nepalīdz zaudēt svaru, nebūtu pārsteigums nevienam, kurš seko līdzi zinātniskajiem pētījumiem. Jau 1988. gadā klīniskie pētījumi pierādīja, ka, pievienojot saharīnu ūdenim žurkām, tās apēda gandrīz par 15% vairāk ēdiena nekā žurkas, kas dzēra tīru ūdeni[4]. Tajā pašā gadā Līdsas universitātē veiktā pētījumā šādu sakarību atklāja arī cilvēkiem. Testos, kuros salīdzināja mākslīgo saldinātāju un cukura ietekmi, izrādījās, ka mākslīgie saldinātāji palielina cilvēku apetīti, tāpēc viņi ēd vairāk. Kāpēc? Iespējams, tāpēc, ka “šiem saldajiem šķīdumiem nesaskan sensorie un enerģētiskie komponenti”, sprieda zinātnieki[5]. Citiem vārdiem sakot, kad esat apēduši kaut ko saldu, organisms sagaida tam līdzi nākošo enerģijas pienesumu, bet šajā gadījumā tā nenotiek. Tāpēc, lai apmierinātu gaidas pēc enerģijas, tas signalizē, ka pārtika jāuzņem vēl.

 

Jau kopš 1980. gada daudzos pētījumos ir apstiprināts paradoksāls fakts, ka mākslīgie saldinātāji nepalīdz cilvēkiem zaudēt svaru. Viena no mūsdienu vadošajām pētniecēm ir profesore Sjūzena Svitersa no Purdjū universitātes. Profesore uzskata, ka saldinātāji izjauc “fundamentāli homeostatiskus, fizioloģiskus procesus[6], mainot jau iemācītās sakarības starp ēdiena saldo garšu un no tā iegūstamajām kalorijām vai uzturvielām”.[7] Patiesi, ir pierādījumi, ka mākslīgie saldinātāji var būtiski ietekmēt smadzenes. 2008. gadā zinātnieki veica smadzeņu magnētiskās rezonanses pārbaudes un salīdzināja cilvēku atbildes reakcijas uz mākslīgajiem saldinātājiem un cukuru. Pētnieki ieguva intriģējošus rezultātus. Cukurs aktivizē pavisam citas smadzeņu daļas nekā mākslīgie saldinātāji, un īpaši tas attiecas uz dopamīna pārneses sistēmu. Šis atklājums saskan ar Svitersas teoriju, jo dopamīns piedalās tā saucamo apmierināšanas signālu veidošanā smadzenēs.


“Smadzenes atšķīra kalorijas saturošu un kalorijas nesaturošu saldinātāju, lai gan prāts to nespēja,” atzina Kolorādo universitātes zinātnieki. Viņi secināja, ka tam varētu būt nopietnas sekas, ņemot vērā, cik efektīvi saldinātāji ir kā cukura aizvietotāji.
[8] Protams, kā lielākajā daļā bioloģisko pētījumu, arī šajā jomā vienprātības nav. Dažos pētījumos ar cilvēkiem nav atrasts saldinātāju paradokss, taču tie visbiežāk ir pašas saldinātāju industrijas sponsorēti.[9] Visticamākie atklājumi gūti pētījumos ar dzīvniekiem. Negatīvais aspekts (ja neņem vērā ētisko pusi) ir tāds, ka žurkas un peles nav cilvēki, taču pozitīvi ir tas, ka šādos pētījumos var izdarīt precīzus mērījumus ar dzīvnieku fizioloģiskajām atbildes reakcijām. Un šādos pētījumos atklāti neticami fakti par mākslīgiem saldinātājiem. 

 

Kādā pētījumā, kas tika veikts 2013. gadā, Brazīlijas zinātnieki salīdzināja cukura un mākslīgo saldinātāju ietekmi uz svara pieaugumu žurkām. Vēlreiz pierādījās tas, ka žurkas, kuras saņēma saldinātājus, pieņēmās svarā vairāk, taču – kas ir satraucošā atšķirtība – uzņemto kaloriju daudzums abām grupām bija vienāds! Dzīvnieki, kuru barībai pievienoja mākslīgos saldinātājus, kļuva resnāki par tiem, kuru barībai pievienoja saharozi, lai gan apēstā ēdiena daudzums neatšķīrās.[10] 


Ja varam ticēt kaloriju teorijai, tad šajā gadījumā starp grupām nevajadzētu būt atšķirībām. Arī citi pētnieki apstiprināja šos neticamos atklājumus. “Saldinātāju patēriņa rezultātā svars ievērojami pieauga, taču apēstā apjoms nemainījās,” ziņoja ungāru uztura speciālistu grupa, kas veica līdzīgus eksperimentus ar pelēm. “Šie rezultāti aktualizē jautājumu par mazkaloriju saldinātājiem kā līdzekli, ar kuru saglabāt vai samazināt ķermeņa svaru”.[11]

 

Zarnu mikroflora un liekais svars

Liela Izraēlas pētnieku grupa, vairākumus no prestižā Veismana institūta Rehovotā, paziņoja, ka mākslīgie saldinātāji negatīvi ietekmē labvēlīgās zarnu trakta baktērijas gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem un izraisa tā saucamo zarnu disbiozi. Šis būtiskais zarnu trakta traucējums rada daudz dažādas veselības problēmas – sākot ar pārtikas nepanesību un diabētu līdz pat metabolajam sindromam. “Īpaši nelabvēlīgi disbioze ietekmē cukura līmeņa regulāciju, un tā veicina glikozes intoleranci”, teic Izraēlas zinātnieki. (Vairāk par šo, lasi arī manā rakstā par zarnu mikrofloras nozīmi šeit!)

 

Glikozes intolerance ir kā insulīna rezistences tuva radiniece -  abas šīs kondīcijas iejaucas organisma dabīgajos procesos, lai neitralizētu augstu glikozes līmeni asinīs. Tas izskaidro svara pieauguma paradoksu. Kā Svitersa atklāja, mākslīgie saldinātāji paaugstina glikozes līmeni asinīs. Tas jau ir gana nopietni, taču nu Izraēlas zinātnieki atklājuši, ka mākslīgie saldinātāji arī izsit no ierindas organisma dabīgo glikozes regulācijas sistēmu, tāpēc tas netiek galā ar papildu glikozi, kas rodas, ja tos lieto.

 

Rezumējot – mākslīgie saldinātāji organismam rada divejādas problēmas. Vispirms palielina glikozes līmeni asinīs, bet pēc tam nojauc organisma spēju tikt galā ar šo paaugstināto cukura līmeni. Un, kā mēs zinām, lielākais tauku uzkrāšanas cēlonis ir nevis pārmērīgs kaloriju daudzums, bet gan palielināts cukura līmenis asinsritē.

 

Slimīgi salds

Ja mākslīgie saldinātāji izjauc pamata regulācijas sistēmu, vai nebūtu jāparādās arī citām veselības problēmām, kas ir daudz nopietnākas par pāris lieku kilogramu uzkrāšanos? Patiesībā tādas rodas!

 

Pēdējo gadu pētījumos par iedzīvotājiem, kuros izmeklēti veselības draudi, kādus var radīt diētiskie dzērieni kā kokakola un citi, atklāts satraucošs nopietnu stāvokļu rašanās pieaugums, ieskaitot priekšlaicīgas dzemdības,[12] sirds un asinsvadu slimības,[13] ne Hodžkina limfomu, multiplo mielomu un leikēmiju,[14]metabolo sindromu un otrā tipa cukura diabētu,[15] arī abdominālās aptaukošanās[16] biežums ir pieaudzis.

 

Kādā 14 gadus ilgā aptaujā, kurā iesaistīja vairāk nekā 66 tūkstošus Francijā dzīvojošu sieviešu, atklājās, ka diētiskie dzērieni vairāk nekā uz pusi palielina diabēta risku. Interesanti, ka sievietēm, kuras dzēra parastus saldos dzērienus (kas satur cukuru), risks bija daudz zemāks – aptuveni par ceturtdaļu, salīdzinot ar mākslīgo saldinātāju rādītājiem.[17]

 

Šokējoši, bet loģiski. Glikozes intolerance un insulīna rezistence ir primārie diabēta cēloņi. Cukurs vienmēr ticis uzskatīts par galveno vaininieku, taču laboratoriskos pierādījumos tagad atklāts, ka cukura aizvietotāji ir daudz spēcīgāki insulīna rezistences izsaucēji, un tāpēc tie vairāk veicina diabētu.

Rietumu sabiedrībā patlaban cieš no divām dvīņu epidēmijām -  diabēta un aptaukošanās -, pat tajās valstīs, kurās cukura patēriņš krītas.[18] Jaunākie pētījumi par mākslīgajiem saldinātājiem padara situāciju skaidrāku, un tā vairs nav mistērija.

 

“Mūsu atklājumi rosina domāt, ka kalorijas nesaturošie mākslīgie saldinātāji, iespējams, tiešā veidā ir palielinājuši to pašu epidēmiju, kuras apkarošanai tika radīti,” atzīst Vesimana institūta ārsts Erans Sīgals. Viņa kolēģis Dr. Erans Elinavs piekrīt: “Mākslīgajiem saldinātājiem ir nosliece izraisīt to pašu stāvokli, kuru tiem vajadzētu novērst. Ir pamatots iemesls pārskatīt saldinātāju pašreizējo neuzraudzīto un masīvo patēriņu.”

Atkārtotas drošības pārbaudes?

Klusums ir biedējošs.



[1]BMJ, 2004; 329: 755 - 6

[2]Obesity [SilverSpring], 2008; 16: 1894 - 900

[3]Yale J BiolMed, 2010; 83: 101 - 8

[4]Appetite, 1988; 11 Suppl 1: 5 - 11

[5]PhysiolBehav, 1988; 43: 547 - 52

[6]BehavNeurosci, 2008; 122: 161 - 73

[7]BehavBrainRes, 2012; 233: 1 - 14

[8]Neuroimagine, 2008: 39: 1559 - 69

[9]Nutrition, 2013; 29: 1293 - 9

[10]Appetite, 2013; 60: 203 - 7

[11]ActaPhysiolHung, 2010; 97: 401 - 7

[12]Am J ClinNutr, 2010; 92: 626 – 33; 2012; 96: 552 - 9

[13] J AmCollCardiol, 2014; 64 Suppl A: abstr 917 - 05

[14]Am J ClinNutr, 2012; 96: 1419 - 28

[15]DiabetesCare, 2009; 32: 688 - 94

[16] J AmGeriatrSoc, 2015; 63: 708 - 15

[17]AmJnClinNutr, 2013; 97: 517 - 23

[18]Nutrients, 2011; 3: 491 - 504

Autors: Ance Anna Šternberga

Pārmaiņas dzīvesveidā prasa milzu pūles, enerģiju un piespiešanos, taču vairāk par visu es zinu, ka tas ir tā vērts.



Komentāru nav

Pievienot komentāru


Lūdzu autorizējieties, lai varētu pievienot komentāru:

DR FB