Par tiem svārkiem


Šis ir stāsts no aizkulisēm. Ne no pašas idejas autores Ances, bet no tās otras, no tās, kas dara tā, lai būtu. Teksts ir garš, tāpēc es dziļi ticu, ka to izlasīs tikai tiem, kam vajadzēs. Galu galā stāsti parasti paši atrod cilvēkus, kam tie jāizlasa… 

Stāsts ir personisks, tāpēc, ja lasi, tad, lūdzu, lasi lēni un tā to arī uztver – personiski! Iespējams tas ir mazliet nesaudzīgs, tāpēc ceru uz Tavu sapratni. Jo īpaši tāpēc, ka diplomātija nav manā dabā, vēl vairāk – bieži esmu dzirdējusi uz savu izteikšanos attiecinātu frāzi: Tu cērt kā ar cirvi. Tāpēc es tā pa īstam runāju reti. Tomēr šī ir tā reize, kad vēlos šo to paust.

 

Otra frāze, ko esmu dzirdējusi par savu domu formulējumiem ir: Tu esi kā daba – skarba, bet taisnīga. Šī man pašai patīk labāk. Vai tā atbilst patiesībai, spried pati. Es nevaru ne paredzēt, ne ietekmēt to, kādā intonācijā Tu šo stāstu lasīsi un kā uztversi, bet varu vismaz pateikt, ka pati to rakstu tikai brīžos, kad noķeru to īpašo, silto sajūtu pret katru izaicinājuma dalībnieci un katru cilvēku, ar ko sastrādājos akcijas ietvaros, un tikai tad, kad vārdi nāk paši.

 

♦♦♦

Šis ir trešais izaicinājuma gads un otrais gads, kad pati piedalos organizēšanas procesos. Vērot to, kā šī vienkāršā ideja, 30 dienas tērpties svārkos un kleitās, aug un attīstās, un piedalīties tās veidošanas procesā ir interesanti. Man tā ir iespēja pastrādāt un būt salīdzinoši ciešā kontaktā ar lielāku cilvēku masu, un varu būt tikai pateicīga par visiem tiem novērojumiem, secinājumiem un iespaidiem, ko esmu guvusi šo gadu laikā. Tas man ir licis daudz pārdomāt un saprast… un galu galā rosinājis uzdot jautājumu: par ko tad īsti ir šis izaicinājums?

 

Par to tad arī rakstā: par izaicinājumu kopumā. Par pūļa domāšanas tendencēm, ar kurām saskaramies. Par jautājumiem, ko saņemam un vēstījumiem, ko vēlamies nodot. Par izaicinājuma publisko tēlu un tā veidošanu (vai neveidošanu). Par mazāk un vairāk absurdiem priekšstatiem, ko radām. Par maniem un mūsu personiskajiem izaicinājumiem izaicinājumā. Par iekšējiem konfliktiem, ko izjūtam. Par to, ko īsti mums nozīmē būt saskarsmē ar katru izaicinājuma dalībnieci.

 

Ticu, ka no organizatoriskās puses viss izskatās pavisam citādāk, nekā no dalībnieces skatupunkta. Tāpēc ceru, ka cits rakurss pavērs plašāku skatu arī Tev.

 

♦♦♦

Pirmā tēma, par ko 30 dienas svārkos man lika aizdomāties, bija par noteikumu ievērošanu – par tendenci domāt rāmī.

 

Jau no sākta gala šim izaicinājumam nav bijis noteikumu. Jā, ir elementi, kuru izmantošana tiek veicināta (violetā lente, #30dienassvarkos), bet tie tiek lietoti ar virzību nevis ierobežot, bet gan radīt kopības un piederības sajūtu. Neviens no tiem nav obligāts. Izaicinājumam ir tikai viena vadlīnija – tērpties svārkos – kas pēc būtības ir vienkārši aicinājums pievērst vairāk uzmanības savai sievišķajai dabai. Pievērst uzmanību sev.

 

Ar visu to, ka šī informācija tiek nemitīgi uzsvērta, mēs regulāri atbildam uz jautājumiem: vai es drīkstu nēsāt legingus? Vai kleitas skaitās? Drīkst piedalīties, ja es dzīvoju Rēzeknē / Valmierā / Saldū? Vai jāsporto arī svārkos? Ja es tikai mājās nēsāšu bikses, izaicinājums skaitīsies pārkāpts?

 

Katru reizi saņemot šādu vēstuli, man gribas gan mazliet smieties, gan dusmoties, gan mīļi paņemt aiz pleciem un sapurināt jautātāju, klusi iečukstot ausī: Jā! Jā! Jā! Tu drīksti! Tu drīksti pilnīgi visu! Tev ir atļauts. Noteikumu nav. Tos izdomā Tu pati!

 

Jā, ir izaicinājums 30 dienas pēc kārtas nēsāt svārkus, bet tā taču ir tikai rotaļa, tikai spēle – tāda dauzīšanās! Ar vieglumu! Neviens necenšas ielikt otru rāmi vai norādīt, kā darīt pareizāk. Šeit ikviens drīkst izdomāt visu pats saskaņā ar savu ikdienas ritmu, iespējām un iekšējām sajūtām un pārliecībām. Tici, man arī kājās nav svārki, kad es bliežu pa mežu riksītī, stāvu svecītē jogas nodarbībā vai laukos komposta kaudzē stādu ķirbi. Diez vai arī Ance treniņā dauza boksa maisu, tērpusies gaisīgos brunčos. :)

 

Jo gala beigās tas taču nav par izaicinājumu. Tas ir par Tevi! Par Tevi personiski. Par Tavām jūtām un domām, par Tavu vēlmi tvert mirkli un būt kopā ar sev līdzīgiem.

 

Tas ir par būšanu bez noteikumiem. Par būšanu personiski.

 

♦♦♦

Otrā pārdomu tēma ir par tendenci cīnīties, jo otrā biežāk uzdoto jautājumu kārta ir: kāds ir izaicinājuma mērķis? Vai jūs cīnāties par krūts vēža ārstēšanu / sieviešu tiesībām?

 

Šeit es gribētu teikt mūsu abu vārdā: nē, mēs necīnāmies. Cīnīties nozīmē būt karā un šis izaicinājums nav par karu. Tas ir par labsajūtu un mieru. Šajā ziņā Ance ir tikusi mazliet tālāk – viņa vienkārši bauda. Es pagaidām vēl vēroju un saņemos sākt baudīt pati.

 

Mērķis ir sniegt iedvesmu atrast savus mērķus, savu personisko motivāciju iesaistīties, savu īpašo pieeju, savu prieku par staigāšanu svārkos.

 

Tas ir par mērķēšanu katram savā mērķī.

 

♦♦♦

Trešā tēma ir par ekspektācijām un gaidām.

 

Kur man izsniegs violeto lenti? Kāpēc jūs nenodrošināt pasākumus visās Latvijas pilsētās? Kāpēc viss tikai rīdziniecēm? Kāpēc jūs nepublicējat manu pasākumu / īpašo piedāvājumu?

 

Lasot šādus jautājumus, no vienas puses gribas pacelt kreiso uzaci vienlaicīgi uzraujot lūpas kaktiņu un mazliet ciniski pateikt kaut ko apmēram šādu: lenti Tev izsniegs auduma veikalā pie letes apmaiņā pret 15 centiem.

 

No otras puses… laikam vienkārši dziļi jāievelk elpa un jāpaskaidro.

 

Mēs nepublicējam pasākumus, kas vairāk reklamē savu pakalpojumu, nekā sniedz zināšanas. Savukārt īpašo piedāvājumu listē šogad nonāk tikai piedāvājumi, kas dalībniecēm dāvina bezmaksas pakalpojumu vai par kuru ievietošanu ir samaksāta simboliska naudas summa. Tas tāpēc, ka mēs nevēlamies dalībnieces pārslogot ar uzņēmumu reklāmām, turklāt katra ieraksta publicēšana no mums prasa laiku un darbu.

 

Mēs nenodrošinām pasākumus visā Latvijā, jo mums ar Anci kopā ir tikai 4 (ne vienmēr svārkos tērptas) kājas, un tās pašas izaicinājuma laikā ir aizņemtas skrienot ikdienas darbos. Mums abām ir pamatnodarbošanās, studijas un intereses, un paralēli izaicinājuma plānošanai mēs kārtojam sesijas un dodamies ārzemju braucienos. Akcijas organizēšana ir mūsu brīvprātīgais darbs. Visa šī kustība ir vienkārši ideja, kas panesās, kam sabiedrība prasa turpinājumu, un kas uzliek zināmu pienākumu attaisnot sabiedrības gaidas.

 

Šis viss man liek domāt par visiem tiem absurdajiem priekšstatiem, ko rada popularitāte. Piemēram, ja kaut kas ir publiski nonācis prožektoru gaismā, tas noteikti ir speciāli organizēts, tam ir bijis paredzēts budžets, to kāds ir finansējis un šis kāds no tā gūst labumu. Kas attiecīgi nozīmē, ka viss tiek dots bez maksas un attiecīgi arī var prasīt, lai viss tiek nodrošināts visiem vienlīdzīgos apmēros.

 

Viens no priekšstatiem, ar ko mēs saskaramies visbiežāk, ir: šī akcija ir reklāmas kampaņa kleitu veikalam / jogas studijai / sieviešu fitnesa centram.

 

Tā tas nav. Šo akciju radījām mēs visas kopā – Ance vienkārši pasvieda ideju, es paspēru, lai tālāk ripo un pūlis tagad ar to spēlējas. Kustība 30 dienas svārkos jau no sākta gala ir bijusi pašas sabiedrības veidota, un, es, turpinot to virzīt, apzināti domāju pie tā, lai tāda tā arī paliktu. Mēs neierāmējam noteikumos, mēs neuzspiežam savu filozofiju, mēs ļaujam katram domāt savu domu un sajust savu personīgo sajūtu. Mēs ļaujam katram sniegt ieguldījumu akcijas attīstībā.

 

Visi konkursi radio un sociālajos tīklos, video sižeti (gan tie, kas atsaucas uz oriģinālo akciju, gan tie, kas taisa plaģiātus (kā paraugu skatīt #stvuzvelckleitu)), reklāmas baneri uz ielām, posteri tirdzniecības centrā Rīga Plaza un citās tirdzniecības vietās ir vai nu sadarbības partneru sarūpēti un apmaksāti vai mediju darbs un pretimnākšana. Mēs pašas reklāmā esam ieguldījušas tieši 29.04 € par mājas lapas izveidi Mozello.

 

Tomēr mēs ieguldām milzīgi daudz laika, darba, domu un enerģijas akcijas organizēšanā. Mums nav maketētāju, dizaineru, copywriteru, fotogrāfu, filmētāju, tehnisko darbinieku, pārdošanas speciālistu, PR speciālistu, sociālo tīklu administratoru un projektu vadītāju komandas, kam atliek uzsvilpt, lai darbs tiktu izdarīts. Mēs visu darām pašas vai vienkārši sarunājam ar draugiem. Nav neviena lielā tirgus spēlētāja, kam šī akcija piederētu (tam ir viens milzīgs pluss – ja akcija piederētu kādam, komerciālā cenzūra (“mums vienmēr ir jāatstāj tikai labs iespaids”) man nekad neļautu uzrakstīt to, ko es rakstu šobrīd.

 

Mēs par to nesaņemam algas (maksas pakalpojumus ir izmantojuši 3 uzņēmumi – rēķini pati). Neviens pasniedzējs nesaņem samaksu par lekciju vadīšanu. Nevienam pasākuma organizatoram netiek atlīdzināts par dalībnieču uzņemšanu savās telpās. Tas viss notiek tāpēc, ka mūsu pieeja ir personiska, katrs, kurš vēlas dalīties savās zināšanās, to dara personiski, un tāpēc, ka aiz katra sadarbības uzņēmuma mārketinga stāv Cilvēks (ar lielo burtu). Ikviens no šiem Cilvēkiem, kas piedāvā pasākumus, atlaides, lentītes, bezmaksas pakalpojumus un iegulda naudu akcijas reklamēšanā visa mēneša garumā, to dara pats savas iniciatīvas vadīts. Tāpēc, ka tā ir iespēja viņam piesaistīt papildus auditoriju un/vai tāpēc, ka viņam vienkārši patīk ideja un viņš vēlas to atbalstīt. Šī akcija eksistē tikai un vienīgi pateicoties cilvēku pretimnākšanai.

 

Tāpēc, ja vēlies pasākumus savā pilsētā – noorganizē, lai tie notiktu! Nāc pretī!

 

Tas ir par došanu, neprasot pretī neko.

 

♦♦♦

Ceturtā tēma ir par akcijas publisko tēlu un mūsu pašu lomām šajā izrādē. Par ļoti privātu konfliktu starp vēlamo un esošo.

 

Akcija vēršas plašumā, un piedzīvot kustības popularitātes vilni ir tiešām feini. Es personīgi caur to sev apliecinu, ka protu darīt savu darbu, un protu to darīt labi. Ir skaisti sajust tik daudz intereses un atbalsta no medijiem, uzņēmumiem, pasniedzējiem… Sajust, ka tas tiek darīts no sirds un ar vēlēšanos palīdzēt mums – akcijas organizatorēm – veidot šo akciju arvien plašāku, atpazīstamāku un skaļāku. Par to visu dziļi personisks paldies katram, kurš ir ieguldījis kaut kripatiņu darba, laika un līdzekļu. Arī Tev, ja esi piespiedusi kaut vienu like vai share akcijas Facebook postam.

 

…bet. Augot popularitātei, iespaids, ko mēs atstājam publiskajā vidē, arvien mazāk atspoguļo to, kas esam mēs pašas, un arvien vairāk spiež mūs vienkārši izpildīt savas lomas: Ancei kadrā, man aizkadrā. …un. Mūsu laikmetam ir raksturīga likumsakarība – jo vairāk tiek uzsvērta ārpuse, jo mazāka interese par to, kas notiek iekšpusē.

 

Tas nav grūti, savākt 3,5 tūktošus share Facebook vienam postam un panākt ziņas publicēšanu Delfi pirmajā lapā, ja tā pamatā ir ideja, kas šauj tieši mērķī. Nav grūti uztaisīt mazu šoviņu, paņemt rokā mikrofonu un parunāt par niekiem. Nav grūti pavilkt pūli uz izdarībām, grūtāk ir izdarīt to jēgpilni, un pavisam grūti ir panākt, lai šo jēgu tālāk nodod kāds cits.

 

Grūti ir piesaistīt uzmanību šāda tipa postam (būšu patiesi pārsteigta, ja tas savāks vairāk par 3 share – manu ieskaitot, ja vispār atļaušos to pati nošērot). Tas ir teksts, nevis vizuāls materiāls, kam ir lielāka iespēja palikt atmiņā 3 sekunžu uzmanības laikmetā. Turklāt, teksts ir daudz par garu, par personisku, par sarežģītu un tas skar (tikai skar) tēmas, kas uztveramas tikai indivīda, nevis pūļa domāšanas līmenī.

 

Šī akcija aizsākās ar personisku vēstījumu no Ances, un visus šos trīs gadus mēs cenšamies šo personisko pieeju saglabāt – Facebook komunikācijā, mediju komunikācijā un (jo īpaši) klātienes pasākumos. Es ceru, ka to kaut uz mirkli esi sajutusi arī Tu. Tomēr mēs nevaram (un arī negribam) ietekmēt pūļa domāšanu un tendenci banalizēt visu, kas izpelnījies uzmanību, akcentējot tikai aisberga redzamo daļu.

 

…un šobrīd mēs arvien vairāk jūtam, kā pašas sākam citiem asociēties ar to balagānu, kuru pūlis izvēlas radīt par šo akciju.

 

Jā, mēs joprojām cenšamies nodot ne tikai faktus, bet arī vēstījumus. Mēs, piemēram, medijiem publicēšanai nododam informāciju, kurā ir iekļauta kāda dziļāka doma par “tas notika tur un tur”. Tomēr tās pāris vēstījumu nesošās rindkopas gluži vienkārši publikācijās netiek iekļautas. No mediju skatupunkta to var saprast, jo viņi pelna, pelnot uzmanību. Uzmanību var pelnīt ar šovu, ko mēs viņiem uzrīkojam, lai piesaistītu uzmanību sev. Noslēgts cikls, kurā šķietami visas puses paliek apmierinātas (win=win). …bet gribas jau iedot arī kaut ko vērtīgu. Gribas visā šajā ambrāžā palikt pašām.

 

Ja akcija 30 dienas svārkos ir organisms, tad Ance ir tā sirds, un es esmu prāts. Mūs ar Anci vieno ticība tīrajam, gaišajam, dabiskajam, dabīgajam un autentiskajam. Mēs abas esam vērstas nevis uz iešanu plašumā, bet gan uz iešanu dziļumā. Ne velti mūsu pašu organizētie 30 dienas svārkos pasākumi ir vērsti uz pašizziņas procesu iekustināšanu (aromterapija; deju un kustību terapija; deja, kā meditācija u.c.). Virspusējība un braukšana pāri nav mūsu dabā.

 

…un, lūk, esot visu šo notikumu karuselī, kurā izaicinājums (būsim godīgas) kļūst arvien virspusējāks, mēs abas sākam domāt mazliet citādāk – Ance ar prātu, es – ar sirdi. Ance saprot, ka spēlēt galveno lomu izrādē bez satura nav vērtīgi. Savukārt es arvien vairāk apzinos, ka skatītāji ir pelnījuši redzēt ko labāku. Ejot plašumā, gribas saglabāt arī dziļumu (arī okeāns bez dziļuma būtu tikai liela peļķe). Tāpēc es arvien vairāk sāku meklēt veidus, kā ne tikai informēt un virzīt pūli, bet arī nodot sajūtu katram tā dalībniekam indivīda līmenī. Tas kļūst arvien svarīgāk. Tas ir par vēlmi ieklausīties katrā dalībniecē individuāli.

 

Tas ir par ieklausīšanos sevī.

 

♦♦♦

Ieklausoties sevī, es diezgan droši varu teikt, ka nekad neesmu pavilkusies uz šo ideju staigāt 30 dienas svārkos un vairot savu sievišķību (kaut gan otro varbūt pat vajadzētu). Es neesmu izaicinājumu cilvēks un pūļa cilvēks ne tik. Es iesaistījos organizēšanā tāpēc, ka man no visas sirds patīk Ance, un pagājušā gada pavasarī biju darba stila maiņas un citu pārmaiņu procesu sākumā. Iegadījos pa vidu! Organizatoriskās lietas man padodas, turklāt manam prātam sagādā kaifu, izshēmot kāpēc viss notiek tieši tā, kā notiek un kā panākt, lai viss notiek pēc iespējas labāk, ar pēc iespējas mazāku resursu patēriņu. Tas ir kā sēdēt pie vadu kaudzes un mēģināt izfunktierēt, kā bez instrukcijas un priekšā teikšanas saslēgt galus tā, ieskanētos mūzika, uzbūvētos dekorācijas, sarastos skatītāji un brīdī, kad ieslēdzas prožektori, marionetes uz skatuves pieceltos un sāktu dejot pašas.

 

Ir interesanti, tomēr, atkal un atkal, ieklausoties sevī, es saprotu, ka gandarījumu man (un ticu, ka arī Tev) sniedz kaut kas pavisam cits. Tie ir pavisam sīki mirkļi: kad klātesošajā sieviešu pūlī es pamanu kundzi 45+, kuru atceros no iepriekšējā gada semināriem. Kad uzzinu, ka mūsu atklāšanas pasākumā ir bildināta meitene un viena no Rīga Plaza komandas meitenēm priekā ir uzdāvinājusi jaunajam pārim ziedus – pasākuma vietas dekorācijas. Kad meitenes deju nodarbībā pēc kustību haosa aplaudē pašas sev. Kad Instagram pamanām dalībnieci, kas svārkus veido no ziediem. Kad jūtu, ka mēs ar Anci pēc 3 gadu pazīšanās un kopīgas darbošanās un sadarbošanās sākam kļūt par draudzenēm.

 

Tāpēc piektā tēma, par ko domāju ir: par ko tad īsti ir izaicinājums 30 dienas svārkos? Par ko tas ir man? Par ko tas ir Ancei? Par ko tas ir Tev – Tev individuāli? Man tas ir par tām sajūtām, ko radām cita citai. Tas ir par sirsnību, ko dodam un saņemam.

 

Tas ir pa īstam.

 

Lai silti! :)

Daiga – tā otra,

tā, kurai klusībā rūp

 

 Topi Vesels

Ar atbildību pret sevi, dabu un veselību!

Autors: Ance Anna Šternberga

Pārmaiņas dzīvesveidā prasa milzu pūles, enerģiju un piespiešanos, taču vairāk par visu es zinu, ka tas ir tā vērts.

4 komentāri:

  • Izlasiju ar baudu! Paldies par šo vēstijumu, pat forma kā uzrakstīts sagādāja baudijumu un nekā skarba tur nesaskatiju. Domāju,kāpēc šogad mani tik ļoti tas "nepavilka", no vienas puses, es visu gadu staigāju pārsvarā svārkos, no otras puses, zināma daļa taisnības ir sacītajā par personiskās jēgas atrašanu,ko laikam šogad nespēju atrast, tāpēc turpinot staigāt svārkos, šo akciju vairs nesajutu "kā savu". Bet arī tas man netraucēja ar pozitīvismu attiekties pret šo ideju un tās aizsācēju -Anci! Gribētu piebilst, ka pūlī tiešām ir vieglāk pazaudēt individualitēti un personiskumu nekā to atrast, tāpēc paldies par aizkulišu atklāšanu! Tie,kam vajadzēs to izlasīs un aizdomāsies. Pārējie sekos aklo baram, bet tā ir viņu šī brīža "labākā iespējamā uzvedība".
    Paldies par ieguldīto darbu, enerğiju un attieksmi!

  • Mīļš paldies par dalīšanos savās sajūtās :)

  • ...sajūtas- ļoooti tuvas manējām,ja runājam par svārku tēmu,un -ne tikai. Patiesi,sirsnīgi,arī tieši. Man prieks,ka ir tādas jaunas sievietes ar šādu domāšanu,un ar man tuvām sajūtām. Lai jauki!!!

  • Paldies, lai skaisti! :)


Pievienot komentāru


Lūdzu autorizējieties, lai varētu pievienot komentāru:

DR FB